Vētras Saites: Publikācijas

Recenzija par Vētras Saišu disku "'Teātra krustojums"

pasaules mūzikas resursos http://www.folkworld.eu

Founded in 2008, the Latvian ensemble Vetras Saites plays what they call ‘photo-ambient chamber music’. Well, hard to imagine what that is, until you hear their three years old album called Teatra krustojums. On the Latvian traditional string instrument the kokles, guitar and djembe the band brings ambient sounds with elements of tradition, jazz, chamber music and contemporary sounds. It’s like music that belongs to pictures, a movie or a play. They paint emotions with their compositions. They keep their music small and sometimes slightly minimalistic. It’s a calming album that is pleasant to listen to, although I personally think the effect of their music would be bigger if they leave the 3 minutes format and take more time to really express a theme or a mood. Now a tune is over as soon as the ‘mood’ is transferred to me as a listener. Nevertheless a nice album, I’m looking forward to hear some of their more recent output.
http://www.folkworld.eu/56/e/cds3.html#vetr

WORLD MUSIC CHART 14.02.2013

Vētras Saišu albums "Teātra Krustojums" februārī iekļuvis Eiropas "world music chart" divdesmitniekā.

Skan Latvītes elektriskās stīgas

Latvītes Podiņas vārds Latviju pārskanēja pirms pāris gadiem, vēstot, ka viņa ir vienīgā, kas mūsu platuma grādos spēlē elektrisko kokli. Pie kam spēlē žilbinoši, ar radīto mūziku un vizuālo tēlu gan sev, gan koklei pievēršot pastiprinātu uzmanību. Kā zināms, Latvīte ir cesvainiete, Cesvainē joprojām dzīvo viņas vecāki - jo vairāk tāpēc „Stars" saviem lasītājiem piedāvā sarunu ar talantīgo mūziķi.

Vairāk: http://www.estars.lv/raksti/21/19779

“Vētras saites” priecē klausītājus

9. februārī Cesvaines kultūras namā muzicēja ansamblis „Vētras saites". Koncertu organizēja Cesvaines mūzikas un mākslas skolas direktore Inta Stiene, to finansiāli atbalstīja Cesvaines novada dome.
Vairāk: http://www.estars.lv/raksti/8/19680

Madonas laikrakstā "STARS" 13.02.2013.

12.02.2013

Guntars Račs par Vētras Saitēm un "Teātra krustojumu"

Mans šī rīta LV albums VĒTRAS SAITES "Teātra krustojums". Izdod Lauska. 2012.gads. Jāatzīst, ka šis kolektīvs un šis ieraksts man ir savdabīgs atklājums. Jau vairākkārt uz šo albumu nolūkojies, tā arī līdz šim nebiju saņēmies to noklausīties. Iemesls ir gaužām prozaisks. mani neuzrunāja albuma noformējums. Piedodiet. Saku, ko domāju. Taču manas šaubas izgaisa jau pēc pirmajiem 2 skaņdarbiem. Ģitāra, kokle, džamba un bass uzbur mūsdienīgi latviskas un pasaulīgas noskaņas. Pasaulē šo albumu nešaubīgi ierindotu "world music" kategorijā, kāds tas arī ir. Vispirms jau pateicoties Latvītes Podiņas (kas par skaistu un neparastu vārdu!) kokles spēlei. Albuma trešais skaņdarbs "Septembris" man uzdeva daudz jautājumu....ja tā patiešām ir Ģirta Pavēņa paša komponētā tēma, tad mums ir darīšana ne vien ar nejaušu meditatīvu tēmu improvizatora talantu, bet gan ar lielisku melodiķi, kurš spēj radīt prātā paliekošas un miljonu vērtas (droši vien pārnestā nozīmē, lai gan ko var zināt...) tēmas. To apliecina arī kompozīcija Nr. 5 "Lidojums". Kompozīcijā Riekstu kalns ieskanas arī Ineses Bērziņas balss improvizācija, kas sarado pārējo albumā dzirdamo mūziku ar džezu. Tas saplūst visnotaļ organiski, lai arī rezultāts ir grūti definējams. Lieliskas un organiskas ir Sniedzes Prauliņas flautas iespēles dziesmas #5 un #12.
Albuma bukletā atradīsiet publicista, filozofa un dīdžeja Ilmāra Šlāpina rakstītās dzejas rindas, kas radušās iedvesmojoties no albumā dzirdamās mūzikas. Man tas bija atklājums, bet dzejolis "Šķērsu dienu saule tek" raisīja pārdomas par šo rindu radniecību ar Mārtiņa Freimaņa izteiksmes līdzekļiem. Izlasīsiet paši (pievienoju bildi), sapratīsiet ko es ar to domāju :-) Kopumā albums atstāj konceptuālu un pabeigtu iespaidu un raisa gaišas un pozitīvas emocijas. Šī ir lieliska dāvana ārzemju draugiem un laba Latvijas mūzikas vizītkarte. Lepojos, ka mums ir tādi oriģināli mūziķi ar lielisku stila izjūtu un muzikālu varēšanu. Paldies Lauskai par viņu neatlaidību atrast un dot iespēju šādiem lieliskiem projektiem. Ar nepacietību gaidīšu nākamo izdevumu un būs arī jāsāk sekot, kur un kad iespējams noklausīties Vētras saites "dzīvajā" izpildījumā. Iesaku ikvienam, kurš meklē kaut ko neparastu, ko droši var saukt arī par latvisku. Un , ja braucat ciemos pie ārzemju draugiem, šoreiz iztieciet bez Rīgas melnā balzama vai Laimas konfektēm, vai pasarg dievs "Rižskijie šproti zolotije", bet sameklējiet šo albumu. Tas ir atrodams arī MicRec noliktavā, ja neatrodat nekur citur, rakstiet un pasūtiet šeit : info@micrec.lv . Gan jau, ka arī Lauskas mājas lapā tas ir pieejams.

Materiāls no: http://www.facebook.com/guntars.racs.7

Mūzikas Stāsti (Vilnis Kronbergs, 2012. 25. oktobris)

ceturtdiena, 2012. gada 25. oktobris

Atkāpe pagātnē. Kādā sestā septītā klasē mūsu skolā viesojās koklētāju ansamblis. Koncerta apmeklējums bija obligāts (par to vien, ka aizgāja, katrs saņēma apaļu piecnieku dziedāšanā. Un mums, kam ne tikai zilonis, bet pat dinozaurs uz ausīm uzkāpis, šādu ekstru - piecnieku dziedāšanā - palaist garām nav brīv!). Uz skatuves tautas tērpos ar iesvīdušām padusēm (koncerts notika maija vidū, ārā jau bija samērā silts laiks) sasēdās trīs vai četras tautumeitas, un pasākums, tā teikt, varēja sākties. Mēs, visa klase, pusaizmiguši bijām pēc kādas sestās dziesmas, izņemot dziedāšanas skolotāju - viņa sāka krākt jau pēc trešās. Pēc šī pasākuma izlēmu, ka kokle - skaists, estētiski brīnišķīgs instruments - tomēr manām ausīm ir par vienmuļu. Kaut kur zemapziņā urdēja doma, ka, varbūt paaugoties - prātiņā un augumā -, kaut kas mainīsies. Taču, kad pāris gadus atpakaļ kādās latviskās lauku kāzās līgavaiņa māsa - tāds skuķis ap četrdesmit - izdomāja viesus izklaidēt ar kokles spēli, kas beigās pārvērtās par konkursu "Uzmini melodiju!, pieņēmu, ka nav lemts. Nav lemts šo instrumentu saprast. MAN nav lemts.

Bet liktenim patīk ar mums spēlēties, un pirms neilga brīža kokle manā dzīvē parādījās atkal. Ne jau tā, ka es pats to būtu sācis spēlēt (man gan tas piestāvētu, sevišķi ņemot vērā, ka, kaut ko cītīgi darot ar pirkstiem, man allaž ir izbāzts mēles galiņš), bet ieraksta veidā. Trio "Vētras saites" plates "Teātra krustojums" izskatā. Izlasījis Ulda Rudaka rakstu - interviju ar kolektīva līderi Latvīti Podiņu "Dienas Izklaidē", kā arī paklausījies ierakstus grupas "draugiem.lv" profilā, nolēmu reanimēt savu tā arī nekad nebijušo mīlestību pret kokli. Jā, jo tieši kokle ir viens no "Vētras saites" galvenajiem instrumentiem. Un tas fakts, ka Podiņa šo latvisko mūzikas instrumentu spēlē ģitāru, džambas un kontrabasa pavadījumā, deva dvēselei cerību, ka kokle varētu arī nebūt mana zudusī Atlantīda.

Impulss, kāpēc nolēmu iegādāties plati "Teātra krustojums", bija grupas pirmā dziesma "draugu" profilā - "Tilts". Tā vispār bija pirmā dziesma, pareizāk - skaņdarbs, ko no šī kolektīva jebkad noklausījos. Un man šis skaņdarbs ar dažiem akordiem atgādināja filmas "Drošsirdis" soundtraku jeb skaņu celiņu. Platē šīs dziesmas gan nav, aiz ko nedaudz vīlos. Otra vilšanās - mana auto lētā un nespējīgā stereosistēma (nekad nepērciet "Peugeot 307"!), kurā, atskanot kārtīgiem basiem, viss vibrē tā, it kā salonā visas detaļas un elementi, pat mazākā skrūvīte, vienlaikus purkšķinātu. Bet šādu basu ir visās "Teātra krustojuma" dziesmās, un to ar lielu baudu var klausīties un kaifot, izmantojot mūsdienīgāku mūzikas atskaņošanas sistēmu. Par to arī pārliecinājos.

"Ansamblis "Vētras saites" spēlē instrumentālu fotoambientu kamermūziku," teikts plates grāmatiņā. Man gan nav ne jausmas, kas ir "fotoambientā" mūzika, taču es vēl reizi apzinājos, ka jau iepriekš pieminētajam liktenim attiecībā uz mani un kokli ir kāds plāns. Jo viņš caur "Teātra krustojumu" man atkal tuvinājis kokli, tikai saprātīgā dozējumā. Sākumā likās, pārējie instrumenti nomāc Latvītes Podiņas lokanajiem pirkstiem spēlēto instrumentu (sevišķi Anša Kluča kontrabass - autosalona detaļu purkšķināšanas pavēlnieks). Gribējās, lai kokle tiešām tad arī ir galvenā! Bet, dzīvojot šajā "fotoambiencē" ilgāku laiku, nākas atzīt, ka viss ir tieši tādās proporcijās, kā nepieciešams, lai, vēl skaņdarbam piedzīvojot loģisko noslēgumu, puse pie mūsdienu mūzikas pieradusī auditorija nebūtu aizmigusi, bet otra - nogriezusi skaņu.

Visbeidzot par albuma vizuālo noformējumu. Puse estētiskā baudījuma nāk tieši no tā, konkrēti - no fotogrāfijām kas ievietotas plates bukletā. Skaistas bildes! (Laikam tieši tagad sapratu, kas ir "fotoambience"). Tik tās izbaudīt nedaudz traucē neveiksmīgi izvēlētais bukletiņa papīrs - šādām bildēm jābūt drukātām uz nekrītota papīra! Zinu, ir grūtāk nodrukāt un maksā dārgāk (es taču strādāju tipogrāfijā!), bet sajūtas, bildes skatot, taustot un apostot (vienmēr apostu visus savus nodrukātos darbus), uz matētā nekrītotā papīra ir gluži citādas. Piemēram, Anša Kluča bildē ar diviem gliemezīšiem tās radībiņas izskatītos tik dzīvas, ka gribētos paņemt pirkstos.

Kad būs iespēja, noteikti aiziešu uz "Vētras saišu" koncertu. Apsolu neaizmigt. Kaut gan, klausīties "Teātra krustojumu" baudā puspievērtām acīm, ir normāla šīs mūzikas reakcija uz cilvēka fizioloģisko un garīgo pasauļu mijiedarbību. Protams, līdz brīdim, kad saprot, ka šādi kaifo pie tā sasodītā pežo stūres...

Raksts pārpublicēts no:

http://www.musicstories.lv/2012/10/vetras-saites-teatra-krustojums-2012.html

- See more at: http://www.musicstories.lv/2012/10/vetras-saites-teatra-krustojums-2012.html#sthash.brtRp8Tq.dpuf

- See more at: http://www.musicstories.lv/2012/10/vetras-saites-teatra-krustojums-2012.html#sthash.a7ObUwHk.dpu

- See more at: http://www.musicstories.lv/2012/10/vetras-saites-teatra-krustojums-2012.html#sthash.a7ObUwHk.dpuf

- See more at: http://www.musicstories.lv/2012/10/vetras-saites-teatra-krustojums-2012.html#sthash.a7ObUwHk.dp